Sēžu pie datora, un man priekšā ir milzīgais, garlaicīgais Python skripts. Mēģinu saprast, kāpēc tas atkal nestrādā. Kāds no komandas komentārs man iestrēdzis galvā: ""Varbūt tev vienkārši jāpadomā par kaut ko citu?"" Varbūt viņam ir taisnība. Pasaule ārpus loģikas un algoritmiem. Pasaule, kurā nav vietas perfektam koda sintaksēm. Pasaule, kurā nejaušība un veiksme spēlē galveno lomu.
Tā es nonācu līdz tam, ka sāku interesēties par interaktīvās azartspēles. Nevis tāpēc, ka man būtu garlaicīgi, bet gan tāpēc, ka manā darbā visa pamatā ir prognozēšana un aprēķini. Viss ir paredzams. Tas bija kā izaicinājums citai manas smadzeņu puses daļai. Man bija interesanti novērot, kā darbojas nejaušība, kā mainās manas emocijas, kad es nevaru visu kontrolēt. Pirmajā reizē, protams, bija bail. Es ieliku niecīgu summu, iespējams, piecus eiro, un domāju: ""Nu ko, vismaz zaudēšu, bet būs pieredze.""
Un tad notika kaut kas traks. Es uzspiedu pogu, viss sāka griezties, un man sāka slapst plaukstas, gluži kā pirmajā randiņā. Neticami, ka spēle vienkārši vari izlaist visu smadzeņu darbību un ļauties momentam. Tā nebija tikai spēle. Tā bija sava veida meditācija. Es vienkārši skatījos, kā cilindri griežas, un manā galvā atskanēja tikai viena doma: ""Kas notiks tālāk?""
Vēlāk sāku pamanīt, ka daudzi mani draugi, kas strādā smadzeņu darbu, arī mēģina sevi izklaidēt ar spēlēm. Kāds matemātiķis, ko pazīstu, stāstīja, ka viņam patīk pētīt varbūtības reālajā dzīvē, nevis tikai teorijā. Cits, gan, atzina, ka tas ir vienkārši veids, kā ""atslēgties"". Es vairs nejūtu kaunu par to, ka reizēm aizsēžos vakaros pie šīm spēlēm. Ir svarīgi saprast robežu. Šīs interaktīvās azartspēles man nav kļuvušas par ieradumu, bet gan par nelielu adrenalīna devu, kas palīdz atbrīvot smadzenes pēc smagas darba dienas.
Atceros, kā reiz mēģināju iemācīt savam kolēģim spēlēt slotus. Viņš, programmētājs ar 20 gadu pieredzi, pasmējās, ka tā ir muļķība un ka tas viss ir tikai algoritms, kas ""apēd"" tavu naudu. Es viņam jautāju: ""Vai tu nekad neesi riskējis ar kaut ko, kas nav loģiski izskaidrojams?"" Viņš apklusa. Galu galā, es sapratu, ka man patīk nevis naudas žūžoņa, bet gan pats process. Tā ir kā atpūta no ""perfekta"" dzīves, kurā visu var izplānot. Šis ir viens no nedaudzajiem brīžiem, kad dzīve man sagādā pārsteigumus.
Protams, ir bijuši arī zaudējumi. Lieli vai mazi. Bet es nekad neesmu tajos ielicis vairāk, kā varu atļauties zaudēt. Man ir noteikts budžets, un tas ir svēts. Ja nauda beidzas, spēle beidzas. Galu galā, šeit galvenais ir kontrole, nevis otrādi. Zinu, ka daudziem tā ir problēma, bet man tā ir izklaide. Reizēm uzvaru, reizēm zaudēju. Bet emocijas, kuras es izjūtu, ir tikpat reālas kā jebkura cita cilvēka emocijas.
Mana lielākā uzvara, starp citu, nebija džekpots. Tā bija diena, kad es laimēju tikai 40 eiro, bet sajūta bija tik laba, ka es pat sapratu, kāpēc cilvēki to dara. Tā ir tā cerība un tā eiforija. Tā ir tā mazā autiņa, kas liek justies dzīvam. Kad es dalījos ar savu pieredzi ar draugiem, viens no viņiem teica, ka tā ir muļķīga laika tērēšana. Bet es viņam atbildēju: ""Tas ir mans laiks. Un es to tērēju kā gribu.""
Vēl interesantāk, ka šī pieredze man sniedza arī pārsteidzošu ieskatu par savu psihi. Es iemācījos novērot sevi un savas reakcijas. Es iemācījos priecāties par mazām uzvarām un neuztvert zaudējumus personiski. Tā ir kā dzīves skola, kas notiek virtuālajā vidē. Katra spēle ir kā maza metafora par dzīvi. Tu nevari vienmēr uzvarēt, bet tu vari kontrolēt savu attieksmi pret procesu.
Tāpēc es ar pārliecību varu teikt, ka interaktīvās azartspēles man ir devušas vairāk pozitīvu emociju, nekā negatīvu. Esmu sapratis, ka riskam ir vieta pat manā aprēķinu pilnajā dzīvē. Varbūt tas nav priekš visiem. Bet man tas lieliski darbojas. Es nekad neesmu gaidījis no tā brīnumus, bet tas ir iemācījis mani izbaudīt negaidītos pavērsienus.
Tā nu es sēžu, esmu pabeidzis darbu, un man ir dažas brīvas minūtes. Ne jau tāpēc, ka man būtu garlaicīgi, bet vienkārši tāpēc, ka ir patīkami noslēgt dienu ar kaut ko vieglu. Ar kaut ko, kas atgādina, ka dzīve nav tikai darbs un pienākumi. Dažreiz ir vērts ļauties straumei un skatīties, kur tā tevi aiznes. Galvenais — neaizmirsti, ka tu kontrolē savu laivu, nevis straume kontrolē tevi. Un tā ir mana recepte. Vienkāršota, bet tieši tāpēc efektīva.
|
Это интересно
0
|
|||
Комментарии временно отключены